Vibotnes„Tie takš zivīm ir tas pats, kas dzērājam polšs”. Šī bija pirmā frāze, kuru es dzirdēju par vībotņu kāpuriem. To man bērnībā pateica kāds vieds uz ledus satikts makšķernieks. Nebūt jau nebija tā, ka es toreiz to frāzi izpratu pilnībā, jo man taču nebija ne mazākās saprašanas ne cik tas polšs dzērājam ir svarīgs, ne cik tai zivij tas tārpiņš tā īsti arī garšo. Taču skaidrs bija viens. Runa bija par kādu superēsmu zivīm, par kaut ko tādu, kas kārtējo reizi uzkurināja manu ziņkārību un deva iemeslu jauniem eksperimentiem.

Janvāris, sniegi, vējš un sals. Viss kā kārtīgā ziemā pienākas. Steigā tiek izdzerta karsta rīta tēja, paķerta copes kaste, ēsma zivīm, ledus cirtnis un - aidā, prom uz upi, uz Mazbriedes dzirnavu uzpludinājumu praktiski pašā Dikļu ciema centrā. Jožot lejā pa upes krastu, jau no gabala ir redzami vairāki vietējie makšķernieki. Tas priecē, jo tā es jūtos drošāks uz ledus, turklāt tajā laikā man pašam sava ledus urbja vēl nebija. Toties bija ledus cirtnis, ar kura palīdzību es ļoti veikli mācēju no jauna izcirst pērnos, aizsalušos, citu makšķernieku atstātos caurumus ledū. Nu lūk - ja ir makšķernieki, tad man tā ciršana tā mazāk tiek, jo tie caurumi vēl ir pavisam svaigi. Nu un es pa tiem svaigajiem arī šeptējos. Kādēļ gan ne?! Prom jau mani arī neviens nedzina. Kas tad no tādas sīkaļas kā es par konkurentu citiem makšķerniekiem - nekāds!

Sniegam patīkami gurkstot zem kājām, es droši piesoļoju klāt pie kāda makšķernieka. „Labdien! Kā Jums šodien ķeras?” es laipni pavaicāju, jo šo kungu savā upē es sastapu pirmo reizi. „Vēl jau tikai pats rīts. Pagaidām tik divas copītes, bet nekas - šodien ir jāķeras. Vējš ir pareizais, spiediens arī normāls. Varēja tikai nedaudz no gaisa kas nākt, taču nekas, nekas...,” vīrelis sirsnīgi man noteica un, lai viņu lieki netraucētu, es nolemju doties tālāk prom no viņa. Soļojot uz „savām” copes vietām, es pie sevis pārdomāju viņa teikto un manā galvā nekādi negribēja rīmēties vārdi „vējš” un frāze „no gaisa kas nākt”. „Hmm.. Kāds zivīm ar to vispār ir sakars?! Ir taču ziema, ūdens ir aizsalis! Vējš netraucē, sniegu viņas ar’ neredz. Nu nezinu... Lai jau paliek.” Tā es pie sevis prātojot jau biju sasniedzis savu iecienīto copes vietiņu un pat paspējis izdauzīt ledū pirmos caurumus.

Es veikli iekārtojos, izvilku no savas kastes makšķerīti un uzspraudu uz āķa no visām ēsmas kastītē esošajām slieciņām, manuprāt, tā brīža pašu kustīgāko. Ar krastmalā nolauzta zara palīdzību es ledus vižņos, pašā āliņģa centrā, iztīru nelielu caurumiņu un - aidā. Mana diezgan paprāvā minizemūdenīte tiek iegremdētā tumšajā un baisajā ūdeņu pasaulē. Ar savas makšķerītes palīdzību es tūdaļ dodu arī pirmo komandu: meklēt grunti. Komanda tiek izpildīta un dzelmes izpētes manevri var sākties. Māneklis tiek intensīvi dauzīts pret dūņām, cilāts augšā un lejā, tad atkal nolikts miera stāvoklī un rezultāts ilgi vairs arī nebija jāgaida. Kāds tomēr bija pamanījis manas zemūdenītes aktīvo rosīšanos un palaidis torpēdu tās virzienā. Opāāā! Ir, ir - kaut kas liels ir un nav vienlaicīgi.

Mjā... Prieki bija īsi. Izrādījās, ka manu mānekli taranēja cita zemūdene zaļā kamuflāžā un ar asiem zobiem. Tā man nebija pirmā reize, kad uz mormiškas pasniegtu un miera stājā noliktu slieciņu uzkožas līdaciņa. Tādos momentos viss vienmēr norisinās diezgan ātri. Aukla pārkosta un viss. Basta. Nu nekas. Es zināju, ka man vēl ir jābūt kādai mormiškai kaut kur kabatā, tikai šoreiz, par skādi, visa mana pieticīgā flote steigā bija atstāta mājās. Nu, bet arī tas nekas - cik tad man līdz tām mājām ko aiziet. Fiksi sapakojos un raiti, pa tām pašām pēdām, pa kurām es atnācu, arī dodos atpakaļ.

Jau biju paguvis paiet garām manis iepriekš satiktajam vīrelim, kad viņs man uzsauca. „Kas tad nu?! Cope jau beigusies?!” „ Nē taču, ko Jūs... man līdaka āķi nokoda. Man vairāk nav līdzi. Mājās uz palodzes laikam atstāju,” es viņam atbildēju. „Panāc tik šurp. Man ir vairākas. Es droši varu tev kādu arī iedot,” vīrs noteica un rausās augšā no savas makšķernieku kastes. Viņš sāka taustīties pa savām kabatām, tad vispār pufaiku novilka un pašās beigās atvēra savu kasti un neviltoti nopūtās. „Fūū... es jau padomāju, ka būšu pazaudējis.” Mjāā... nopūta viņam bija patiešām neviltota, taču vēl neviltotāka bija mana sajūsma brīdī, kad es viņa kastē ieraudzīju kādas desmit, skaista izmēra zivis. „Vauuu! Tās tu tepatās saķēri? Uz ko? Kādā dziļumā? Parādi mormišku? No viena cauruma?”

1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 Rating 0.00 (0 Votes)

 

Komentāri   

 
0 #2 Jancigais 2013-10-08 07:22
Uzsiti nostaģiju, atgādināji kā pats pa ledu tvarstīju pirmos asarus, lai arī nekā no ziemas copes nesapratu. Visādu spēļu atdarināšana, lūrēšana āliņģī kas tur lejā notiek utt :)
Citēt
 
 
0 #1 Ezhezis 2013-10-08 07:22
Atkal,!!! nu tu gan māki uzsēdināt, jūtos kā tāds nariks, kurš gaida nākamo devu :lol:
Cerams, ka tas turpinājums sekos tā padrīzāk.
Citēt
 
willowlv Pilnīgi zosāda metas uz upi skatoties. :) https://t.co/jqNbCZrg2u
willowlv Šovakar noķēru uz to, ko vakar saķēru. :) https://t.co/9Ej0me4SgE

This Browser is not good enough to show HTML5 canvas. Switch to a better browser (Chrome, Firefox, IE9, Safari etc) to view the contect of this module properly

Aptauja

Strauta foreļu un alatu ķeršana ar mikrodžigu (džigu):

LM

Biedrība MĒS-ZIVĪM

170058
Šodien
Vakar
Šajā mēnesī
Kopā
24
138
3675
170058