Me„Kur es šobrīd atrodos? Nez, tagad uz turieni man doties vai labāk nē? Vispār iešu otrā virzienā. Varbūt tomēr doties atpakaļ pie upes? Bet kurā virzienā tā upe ir meklējama, kurā aizaugušais, kartē redzamais meža ceļš!? Un galu galā - kamdēļ es, mārrutks tāds, bez kompasa te iekšā dzinos!?”

Šoreiz es aprakstīšu vienu no maniem apmaldīšanās gadījumiem. Te nav daudz ko kaunēties, tādēļ teikšu droši – jā, es esmu pāris reizes, dodoties kārtējās foreļupes izpētes „divdienniekā”, apmaldījies. Un apmaldījies tā, ka liekas – viss, jānakšņo būs mežā. Bet kur? Saku, kā ir. Tādos momentos man reāli ir bail. Paliek riktīgi neomulīgi, sākas nevajadzīgs stresiņš un uztraukums. Brr...! Ir taču jau vēls, un tu gar foreļupi pilnā azartā, spēka pilns un galīgi bez jebkādas laika izjūtas esi novālējis jau kādus kilometrus sešus, septiņus noteikti. Un tad, kad jādodas atpakaļ uz savu autiņu vai telts vietu, tad, kad seja ir nomazgāta, makšķerkāts salikts un aizpīpēta pēdējā cigarete, lūk, tieši tad viss iepriekš rakstītais arī sākas.

Kā jau minēju, gar man vēl nezināmas un nezināmā apvidū esošas upeles krastiem es biju novālējis jau kādus kilometrus sešus, septiņus noteikti. Tā jau gluži ar’ nebija, ka es nebiju padomājis par atpakaļceļu. Biju! Man kā drošinātājs kalpoja kāds kartē ar švaku strīpiņu atzīmēts zemes ceļš, kurš praktiski visas upes garumā, pilnīgi paralēli manam maršrutam, nu maksimums puskilometra attālumā no upes, teorētiski arī atradās. Par to ceļu es biju ieplānojis pavisam raiti arī atgriezties savā izejas pozīcijā. Tikai vēlāk es uzzināju, ka puskilometrs neizbrienamos džungļos ir ļoooti daudz. Tik ļoooti, ka vieglāk tomēr būtu pa to pašu upeli vien kātot atpakaļ. Taču ne man un ne toreiz. Tātad – mugursoma ir plecos un „glābējceļa” iekarošanas misija var sākties.

Upe_meza

Es nolēmu iet pēc iespējas perpendikulāri upei. Tā, manuprāt, būtu vispareizāk. Zināju, cik ilgi un kādā tempā puskilometrs ir jāiet, lai sasniegtu mērķi. Tamdēļ es vēl pēdējo reizi uzmetu skatienu pulkstenim, kurš nu jau rādīja pusdesmit vakarā, un bridu vien iekšā tuvējā, biezajā upes krasta dzīvžogā. Tas bija patiešām grūti. Pats sākums un jau sasodīti grūti. Taču nekas. Manas pūles tūdaļ tika arī atalgotas, jo uzreiz aiz šī dzīvžoga sekoja neliels, gaumīgi iekopts dižkoku parciņš. „Žēl tikai, ka cigaretes beigušās,” es, jautri svilpodams un priecājoties par gaužām ērto pastaidziņu, nodomāju. Tādā pašā nebēdnībā es vēlreiz pacēlu seju pret debesīm, ievilku nāsīs ar dažādām smaržām dāsno vakara gaisu, sasveicinājos ar debesīs spīdošajiem Greizajiem ratiem līdz pēkšņi, pavisam negaidot, nez no kurienes uzradās kādas sausas pundureglītes zars, kurš mani vienā mirklī atmeta kādu metru atpakaļ. „Bāāāc! Un tieši acī!” es, pavēris muti un intensīvi raustot savus plakstiņus, iesaucos. „Nē, nu tiešām riktīgi sāp,” acīm asarojot un cenšoties izdzenāt pēkšņi radušos miglu vienā no maniem „lukturiem”, es turpināju gausties. Taču tas viss bija „kaķim zem astes” salīdzinot ar to, kas mani sagaidīja tālāk.

Tā arī toreiz bija pēdējā reize, kad es tik skaidri varēju saskatīt vakara debesis un sadzirdēt dažādo meža putnu vīterošanu. Tas nebija sausās pundureglītes dēļ, ne arī tās nolāpītās briežuts dēļ, kura nu jau pirms kāda laiciņa pa manu sasvīdušo seju bija pamanījusies ielīst labajā ausī un uzmācīgi klauvēja pie bungādiņas. Tās visas problēmas sākās ar priekšā esošu un praktiski necaurejamu, blīvi augošu sausu eglīšu kaujas lauku. „Nu nē! Tur es noteikti iekšā nelīdīšu!” Es notupos un centos caurskatīt egļu pazares, kurās neko vairāk kā bezgalīgu tumsu ar lielām, baltām citplanētiešu sēnēm nesaskatīju. Domāts – darīts. „Šitos murgus vajag apiet,” es neviltota optimisma pilns nomurmināju un devos uz „dižkoku pļaviņas” attālo stūri. Tikai diemžēl tur arī tas pats. Nu nekas. Jožu atpakaļ uz otru stūri. „Hmm... Nu labi, te nedaudz cerīgāk izskatās,” es sevi mierināju un jau nākamajā mirklī tiku ierauts pašā „kaujas lauka” viducī.

Biju jau samērā veiksmīgi ticis cauri pundureglīšu dzeloņdrāšu nocietinājumiem, kad mani sagaidīja nākamais pārbaudījums. Un tas bija diezgan plats, manuprāt, mākslīgi meliorēts, melna ūdens pārbagāts grāvis. „Nu gan vāks! Atpakaļ frontē es ar tagad netaisos līst.” Šādu domu pavadīts, es sāku doties gar paša kanāla malu cerībā ieraudzīt kaut nelielu iespēju tikt pāri šim kārtējam negaidītajam šķērslim. Un kā tad! Es atkal tieku atalgots par savu muļķīgo neatlaidību ar vienu feinu, resnu un sausu egli, kura kā reiz priekš manis bija pamanījusies pārgāzties šim kanālam pāri. Tur ilgi mani skubināt nevajadzēja. Esmu jau pāri, otrā krastā.

Kailcirte

Cik viens krasts bija mitrs, tik otrs - sauss. Priekšā jau mani gaidīja iespaidīga kailcirte. Spriežot pēc sausajiem zariem un kuplajiem avenājiem varēja secināt, ka cilvēks pēdējo reizi kāju šeit ir spēris tikai apmēram pirms kādiem trim gadiem. Labs ir. Pirmīt sastaptais parciņš tas nav, taču pundureglīšu kaujas lauks arī ne tik. Drosmīgi laižam tik pāri. Vēl jo vairāk ar apziņu, ka nupat, nupat jau vajadzētu arī sastapties ar ilgi gaidīto un meklēto glābējceļu. Bet nekā. Ne ceļa, ne jauka pastaiga.

Tā nolāpītā kailcirte ar savām kritalām, zaru ceļiem un augstajiem celmiem izrādījās viens kārtīgs mīnu lauks. Jau pirmajos metros riktīgi uz „gurķi” parāvu. Tad pāris reizītes vēl kaut kur vidusdaļā, un pašās beigās palika pats „krējumiņš”. Bladāc! Es atkal biju vēkšpēdus. Ar ribām pret celmu, aizrautu elpu un... salauztu foreļkātu. „Āāhhhh,mmmm... ssssssss... F...! „ sāpīgi kunkstot es rausos vien augšā. „Nu moins! Kāts arī ir kaput!” Pasitis padusēs nu jau savu četrdaļīgo foreļspini, es uz mirklīti apsēdos uz tā paša mazā cinīša, kurš gāž lielus vezumus, un lēnītēm sāku apjaust, ka nu gan laikam ir slikti. Nē! Nu ir pavisam, pavisam slikti. Vispār arī nē! Nu ir riktīgas auzas!

„Viss! Nu gan pietiek! Padodos!” es pie sevis funktierēju, līdz pašā izcirtuma malā pamanīju kādu nelielu mežstrādnieku iebrauktu ceļu. Tā toreiz man bija kārtējā cerība. Kā tāda polārzvaigzne noklīdušam ceļiniekam vai jūras braucējam. Pēkšņi manī radās milzīgs spēks, jo, ja jau ir ceļš, tad taču pa to arī tos nozāģētos kokus ved ārā. Nu un tālāk jau tam noteikti uz kādu lielāku štrāsi vajadzētu iziet. „Pēc tam jau manīs. Būs labi. Jūtu, ka viss tomēr izdosies.” Šādu domu pavadīts, es diezgan raiti sāku pārvietoties pa kāda Harvestera iebrauktajām sliedēm.

„Paldies Tev, Meža māt, paldies...” Gribētos gan. Diemžēl šī nav pasaka par Sprīdīti. Īstenībā bija citādi. „Par ko tu tā man tagad, Meža māt, par ko!” lūkojoties uz ceļa beigās izdegušā ugunskura pelnos esošajām konservu bundžiņām, es jau sāku savas negācijas vērst pret visuvareno dabu. Kur man iet? Varbūt tiešām tepat labāk pārnakšņot? Visapkārt totāls klusums. Ne māju trokšņi, ne lielceļu auto dūkoņa nav dzirdama. Tikai pa kādam retam meža zvēram un tā sasodītā briežuts manā labajā ausī. Nu, bet tā jau arī tāda pagurusi izklausās. Žēl. Bija vismaz kaut kas, ko klausīties...

„Ehh! Nu paiešu vēl drusciņ tālāk pa tā paša ceļa neceļu. Ko zin, kas tur priekšā. Nu ja nē, tad tiešām nākšu atpakaļ, kurināšu ugunskuru un stutēšos vien pret tuvāko priedi. Rīts kā nekā gudrāks par vakaru.” Domāts – darīts. Pateicoties neviltotajam uztraukumam, vēsajam nakts gaisam un milzīgajai adrenalīna devai, man sevī lieks spēks nav jāmeklē. Viens mirklis, un es eju vien talāk.

Papardes

                  Foto -ETart

Nu jau mani sagaidīja apses. Vai precīzāk – četras milzonīgas apses. Tik lielas un varenas, ka zem tām neviens koks vairs neuzdrošinājās augt. Tā jau gluži nebija, ka nekas zem tām neauga. Drosmi (un tādu riktīgu vēl pie tam) bija saņēmušās meža papardes. Tās tur bija pamanījušās izaugt gaužām brangas un kuplas. Patiešām lielas. Nu jā. Ne jau pirmo reizi papardes redzu, taču šīs noteikti prata radīt man zināmu izbrīnu. Drīzāk jau tas bija respekts pret mežonīgo un neskarto Latvijas dabu, jo, kas gan cits spēj sniegt lielāku adrenalīna devu, kā niecīgā nakts vēja nestais mežacūku aromāts. Tādos momentos manā galvā rodas tikai daži jautājumi: „Vai tā ir cūka?! Vepris?! Bet varbūt cūka ar visiem suķiem!?” Bāc! Nu riktīgi jūt, ka tepat vien blakus jau šamie ir, bet ne vella neredz. Nu, un ko tad vispār tur var redzēt, ja tu esi iebridis papardēs līdz padusēm!? Neko! Atliek vien ar paceltām rokām un saujā satverto (vēl pie tam - četrdaļīgo) foreļkātu doties vien tālāk, kā sacīt jāsaka – uz tausti.

Tagad zinu. Sapieris no manis nekāds nesanāks. Vai es tai mazajai, strīpainajai „kolorado vabolei” toreiz uzkāpu, vai nē, es tagad ar vairs neatceros, taču mazais ruksēns iekviecās ar tādu pirmatnēju troksni, it kā es atrastos Juras laikmetā. Putni pēkšņi pacēlās spārnos un steigšus devās prom no tās nolāpītās vietas, kurā es pirms brīža biju iebridis. Viss megapaparžu lauks pēkšņi sakustējās, un es tai lavīnai izrādījos tieši pa vidu. „Johaidī! Lai jau tik šie skrien – ka tik mani liek mierā.” Es uzņēmu tempu un, pēkšņi izdzirdot dobjākus soļus, nolēmu mesties rikšos.

Paparžu lauks ir pārvarēts, nelielais lazdu ceru pamežs arī, taču priekšā esošie svaigi cirpto kārklu klūgu lauki gan likās nepārvarami. „Tišš! Āāā! Ūūūū...!” es nobļāvos cerībā aizbiedēt mežacūkas un nākamajā mirklī jau atkal biju uz „gurķa”. „Bļāviens!” Šī bija pēdējā skaļā frāze šajā klusumā. Uzreiz pēc šī negaidīti gaidītā kritiena es jau biju ievilcis un aizturējis elpu, lai labāk varētu saklausīt virzienu, kurā tie mežoņi aiznesās. Ko zin – varbūt tepat vien kur tusējas un mani vaktē. Taču par laimi – nē. „Tuk-tuk..., tuk-tuk..., tuk-tuk...” Manas pārbiedētās sirds troksnis pēc šī šķēršļu sprinta tobrīd bija visā mežā visskaļākās skaņas avots.

Siveni

                  Foto -IntaV

Nu jau man palika riktīgi neomulīgi un bail. Bailes no tā, ka neatrodos mājās, teltī vai savā autiņā. Bailes no tā, ka es neesmu savā ierastajā vidē pie televizora, datora, cepeškrāsns vai ledusskapja. Es esmu ciemos pie dabas, un šeit jau valda citi likumi, kuri nelūgtam viesim var radīt patiešām lielus pārdzīvojumus un izbīli.

„Kā vispār var apmaldīties?! Nu redz, ka var, var!” Piecēlos un domās sāku sevi audzināt, taču brīdī, kad pēc šī sāpīgā kritiena es vēlējos spert nākamo soli uz priekšu, mana kāja izrādījās neizkustināma. Vārda tiešajā nozīmē – tā bija pienaglota pie zemes. Tikai mieru. Ne jau ar naglu. Viss notika bez asinīm un gaļas, taču ar vienu strupu un asu, pērnā gadā nozāģētu, sausu, taču vēl sakņojošu kārklu krūma stumbeni gan. Tas bija pamanījies tik veikli caurdurt manus brienamzābakus, ka es to nemaz nemanīju. Sekoja kārtējais „sasodīts!” un nākamajā mirklī jau „gumijas šašliks” tika nomaukts no iesma. Nu jau kājas ir brīvas un es laižos tālāk. Tālāk cauri nelieliem klūgu pinumiem, kādam grāvim un...

...urāā! Beidzot! Es to paveicu! Man tomēr izdevās!” lepnuma pārņemts es praktiski gavilēju pa visu mežu. Yess...! Tas ir, tas noteikti ir tas ceļš, kas man ir vajadzīgs. Lai vai kā, labi jau ir tas, ka vispār ir kāds ceļš, taču šitais... Nepārprotami. Tas ir manējais – glābējceļš.

Glabejcels

            Foto - Edmunds Kance

Prieki patiešām bija lieli un neviltoti. Tos pat nespēja apslāpēt vēl kāds jautājums, kas man nekādi nelika mieru. Un tas bija: pa labi... vai kreisi? Bet, ja godīgi, man tobrīd bija vienalga, jo es jau gāju. Manas „čakras” lika man doties pa labi. Kaut kā likās, ka tā tomēr būs pareizāk. Un ja nē, tad tuvējās mājās tik iekšā. Ūdeni, maizīti un palīdzību izlūgties. Taču, paldies Dievam un Meža mātei, šis virziens tomēr izrādījās pareizais. Beidzot esmu sasniedzis savu copes starta punktu un autiņu. Nu jau man pašam ir savs ūdentiņš, sava maizīte un sava čučumuiža.

„Arlabunakti,” es pie sevis noteicu un ierausos ērtajā, siltajā un mājīgajā guļammaisā uz saldu snaudu. „Bzz...zz. Bzz...zz,” kāds klusi kaut kur dziļi manā labajā ausī novēlēja to pašu un nākamajā mirklī mēs abi jau iemigām.

1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 Rating 4.67 (3 Votes)

Komentāri   

 
0 #7 Willow 2013-10-08 07:48
Bandito...GPS'a man joprojām nav, taču kompass mugursomā vienmēr ir atrodams :-) Nu un respekts pret meža zvēriem arī nav mainījies. Muļķīgi jau skan (un arī ir), taču tieši šis respekts manī veicina kādu kaitīgu ieradumu. Un tas ir - pīpošana. :sad: Kaut kā apziņā ir iesēdies, ka meža zvērs tabakas dūmus saož labāk par citām smaržām (cilvēka) un līdz ar to arī laicīgak aizlaižas... Bet nu jā..,kā jau minēju. Šīs iedomas ir muļķīgas un vajadzētu no tās pīpošanas tikt vaļā jebkurā gadījumā, jo cigarešu smārdu sajūt ne tikai dzīvnieki, bet arī zivis. Par to es bieži esmu aizdomājies mirkļos, kad pieskaros foreļu māneklim pēc tikko nopipētas cigaretes. Nemaz nerunājot par paša veselību...hmm. .
Citēt
 
 
0 #6 Bandito 2013-10-08 07:48
H-he-he... :)
Ņemot vērā to, ka bieži dodos medībās, esmu iegādājies GPS... Vairs šādi stāsti gadīties nevar! Sirds mierīga!

Bet no to sivēnu mammuka gan varēji normāli atraut! :)
Citēt
 
 
0 #5 ferma22 2013-10-08 07:48
Nu pat ar GPS vienreiz tādos brikšņos iepēros ka maz neliekas, bet stāsts labs un pamācošs
Citēt
 
 
0 #4 plencisbrencis 2013-10-08 07:47
Skaisti,izjusti ,no sirds :roll:
Citēt
 
 
0 #3 Tonis 2013-10-08 07:47
Smuki ,:-)
Citēt
 
 
0 #2 Mārtiņš 2013-10-08 07:47
Varens copes stāsts, kurā runa nav par zivīm :)
Citēt
 
 
0 #1 Guntarskl 2013-10-08 07:47
Labs :-)
Citēt
 
willowlv Pilnīgi zosāda metas uz upi skatoties. :) https://t.co/jqNbCZrg2u
willowlv Šovakar noķēru uz to, ko vakar saķēru. :) https://t.co/9Ej0me4SgE

This Browser is not good enough to show HTML5 canvas. Switch to a better browser (Chrome, Firefox, IE9, Safari etc) to view the contect of this module properly

Aptauja

Strauta foreļu un alatu ķeršana ar mikrodžigu (džigu):

LM

Biedrība MĒS-ZIVĪM

170058
Šodien
Vakar
Šajā mēnesī
Kopā
24
138
3675
170058